Lubu glezniecība ir tautas mākslas veids, kura darbi bieži tiek saukti arī par tautiskām glezniņām. Lubu glezniecību raksturo vienkārša tehnika, lakonisks izteiksmes līdzekļu lietojums (raupjas līnijas, košas krāsas, vienkāršs zīmējums, neveikls šrifts). Lubu glezniņas sevī nereti ietver visai izvērstu vēstījumu ar paskaidrojošiem uzrakstiem. Šai ziņā tās radniecīgas mūsdienu komiksiem.

Senākās lubu glezniņas radušās Ķīnā. Sākotnēji tās tika zīmētas ar roku, bet sākot ar VIII gs. radās pirmās kokdzeluma tehnikā darinātās glezniņas. Eiropa iepazina lubu glezniecību XV gs. Rietumeiropas lubu glezniņas, lielākoties, tapa izmantojot iespiedtehniku. Pateicoties savai vienkāršībai un uzskatāmībai, tās bija saprotamas plašām tautas masām, kā dēļ tās nereti tika izmantotas aģitācijai tautas sacelšanas laikā.

Krievijā lubu glezniņas fiksētas sākot no XVI gs. Šajā laika periodā Maskavā un citās pilsētās sāka tirgot iespiestās “vācu izklaidējošās lapas”. Domājams, ka viens no pirmajiem gravieriem lubu gleznotājiem bija XVI – XVII gs. mijā ievērojamais Maskavas tipogrāfs Androniks Timofejevs Neveža.

Lubu glezniņas tika izgatavotas sekojoši. Mākslinieks ar zīmuli uz liepas koka dēlīša (krieviski луб) izveidoja zīmējumu, pēc tam ar nazi izgreba padziļinājumus vietās, kurām bija jāpaliek baltām. Zīmējuma kontūras no dēlīša, klišejas noklājot ar melnu krāsu un dēlīti piespiežot papīra lapai, tika pārnestas uz papīra. Šādā veidā iegūtās sagataves tika nogādātas speciālās darbnīcās, kas nodarbojās ar lubu glezniņu izkrāsošanu. Ar laiku, sākot izmantot vara grebumus, lubu glezniņu izgatavošanas tehnika pilnveidojās. Izmantojot dēlīšu vietā vara plāksnes, mākslinieki zīmējumu veidoja, liekot lietā smalku kaltu. Šādi darināti zīmējumi bija daudz smalkāki un detalizētāki nekā no izgrebtajiem dēlīšiem iegūtie. Taču arī no vara plāksnēm iegūtie novilkumi pēc tam tika izkrāsoti ar roku.

Īpašs krievu lubu glezniecības veids ir zīmētā glezniņa, kas uzplaukst XVIII gs. vidū un XIX gs. Šajās glezniņās organiski apvienojas folklorā iemiesotā tautas apziņa, senkrievu grāmatu miniatūru veidošanas tradīcija un naivi primitīvajā mākslā sakņotā lubu glezniecības tēlainība.

Krievu mākslinieciskajā tradīcījā zīmēto lubu glezniņu rašanās 18.gs. un pastāvēšana mākslinieciska fenomena statusā saistīta, galvenokārt, ar vecticībnieku kultūru. Vecticībnieki neatzina ar “nikoniāņu” iespiedmašīnām saražoto grāmatu produkciju, bet arī sentēvu lubu glezniņas ne vienmēr atbilda senās dievbijības piekritēju reliģiskajiem un estētiskajiem priekšstatiem. Šī iemesla dēļ viņi savas gleznas zīmēja ar roku. Lielformāta lapas tika gleznotas ar šķidru temperu pāri viegli ar zīmuli ieskicētam zīmējumam, kura pēdas bija saskatāmas vien tad, ja tās vēlāk netika nodzēsts. Mākslinieki kā saistvielu izmantoja olu emulsiju vai no augu valsts iegūtus sveķus. Atšķirībā no masveidā ar iespiedtehnikas palīdzību darinātajām glezniņām zīmētās gleznas mākslinieki no sākuma līdz beigām veidoja ar rokām.

Vecticībnieku lubu glezās dominēja reliģiski un tikumiski pamācoši sižeti. Orientācija uz piedienīgo un piemīlīgo nepieļāva iespēju, ka tajās varētu parādīties tādi gadatirgiem un balagānam piederīgi personāži kā Paramoška un Savoska, kas bija veiksmīgi iemājojuši drukātajās glezniņās. Vecticībnieku glezniņas bieži tika veidotas, sižetiski pretnostatot senkrievu baznīcas tradīciju “nikoniāņu jaunievedumiem”. Mākslinieks tad dalīja lapu divās daļās, lai parādītu atšķirības Golgātas krusta, patriarha zižļa atainojumā, krusta mešanā, ornamentos uz prosforām (dievmaizītēm). Attēlos redzams, ka vecticībnieki ģērbti senlaicīgos tautiskos tērpos, bet nikoniāņi – īsās jaunmodīgās frakās un šaurās biksēs. Ainiņām ar pamācošiem sižetiem un līdzībām no didaktiskās literatūras krājumiem ir nozīmīga vieta zīmētajās lubu glezniņās. Tajās aplūkota cilvēka tikumiskas rīcība, dzīves jēga, atmaskoti grēki, stāstīts par grēcinieku pēcnāves mokām. Atmaskojošās (satīriskās) ainiņas it kā objektivizēja vecticībnieku uzskatus, būdamas balstītas pretnostatījumā “mēs īsteni ticīgie” un “viņi nepareizie”. Pašironija netika pieļauta.

Īpaša nozīme vecticībnieku lubu glezniecības attīstībā bija tradicionālajiem grāmatniecības centriem – Vigai, Gusļicai, Ustjcilmai, Maskavai. Lubu glezniecības meistari darbojās arī Baltijā. XIX gs., beigās 20.gs. sākumā te lielformāta lapas darināja grāmatnieks Ivans Fedotovičs Guščenko; savi meistari bija arī Rīgā un citās pilsētās.

Šī izstāde ir veltīta mūsdienu vecticībnieku lubu glezniecībai. Izstādīto zīmējumu autors ir Tartu mākslinieks Pāvels Grigorjevičs Varuņins. Viņš 1986. gadā pabeidza Maskavas tautas universitāti. Šī ir mākslinieka pirmā personālizstāde, kaut gan viņa darbi ne reizi vien tikuši izstādīti Igaunijas vecticībnieku kultūrai veltītajās izstādēs. Vecticībniekiem un vecticībnieku kultūras pazinējiem viņa zīmējumi zināmi no daudzskaitlīgajiem igauņu vecticībnieku kultūrai veltītajiem izdevumiem, sienas un pārliekamajiem baznīcas kalendāriem. Liela daļa no izstādē redzamajiem darbiem tapusi kā ilustrācijas tam vai citam izdevumam.

Viņa zīmējumi veidoti atšķirīgās manierēs; te redzami gan darbi, kas imitē grebta dēlīša novilkumu, gan ikonogrāfijai raksturīgajā manierē, gan tautisko zīmējumu stilā darinātie.

Pirmajai no minētajām darbu grupām raksturīgs primitīvs zīmējums, neproporcionāli lieli virsraksti, biezas kontūrlīnijas, košas krāsas. Detaļas nav izstrādātas, uzrakstos izmantots šrifts, kas stilistiski atdarina drukātajās lubu glezniņās izmantoto. Tematiski tos var raksturot kā ilustrācijas tautas dziesmām un cietsirdīgajām romancēm.

Otra stilistiski līdzīgo darbu grupa ietver sevī darbus par Bībeles, reliģiski vēsturiskajām vai reliģiski tikumiskās mācības tēmām. Šajos zīmējumos izmantotā tehnika līdzinās ikonogrāfijā izmantotajai. Šajā manierē veidotas ilustrācijas Skaidrojošajai ābecei, Jurjevas Svētā Isidora dzīvesstāstam. Tomēr arī šajā gadījumā netiek stingi sekots ikonogrāfijas kanonam: kaut arī zīmējums veidots atbilstoši ikonogrāfijas tradīcijām, tas tomēr vienkāršots, dažkārt pat shematizēts, zīmējuma kontūras daudz asākas nekā ikonās. Bībeles tēmu ilustrācijas ļauj māksliniekam tradicionālajā sižetā iekļaut pašam savus elementus (piemēram, Pomoras stilam raksturīgu ziedu un vīnogulāju atveidojumus ierasto koku un krūmu vietā, ģerboni uz pilsētas nocietinājumu sienas Svētā Isidora dzīves stāstā). Šo zīmējumu raksturīga iezīme ir stingri ievērotā baznīcslāvu valodas ortogrāfija, kā arī neizmainītais, autentiskais svēto rakstu teksts, kuru tas ilustrē. Šrifts, savukārt, imitē vecticībnieku tradicionālo drukāto rakstu zīmju stilu.

Reliģiozi vēsturiskā satura zīmējumi (ilustrācijas Feodosija Vasiļjeva dzīvesstāstam) sevī apvieno senkrievu grāmatu miniatūru un ikonogrāfijas tradīcijas. Šai darbu grupai piederīgajos zīmējumos var saskatīt ikonogrāfisko modeli, kas kalpojis par paraugu mākslinieciskajam risinājumam. Tā, piemēram, zīmējuma “Baznīcas celšana Kikitā” kompozīcija atkārto Solovku Svēto Zosimas un Savatija tēlu ikonogrāfiju.

Pamācošās, kā arī folkloras un reliģiski izglītojošām tēmām veltītās ainiņas visbiežāk izpildītas tautiskā zīmējuma stilā. Tautiski etnogrāfiskie darbi, kas ilustrē tautas sakāmvārdus un parunas, vecticībnieku sadzīves īpatnības, veidoti kā viegla humora un smalkas ironijas cauraustas sadzīves ainiņas, kas nebūtu iespējams tradicionālajā vecticībnieku lubu glezniecībā. Jaušams, ka māksliniekam patīk strādāt šādā stilistikā, apvienojot ikonogrāfijas paņēmienus (jo īpaši modelējot apģērba ieloces un zīmējot simboliskos kalniņus) un žanrisko tautas ainiņu māksliniecisko manieri. Zīmējuma saturu paskaidrojošais teksts var būt jebkāds – tautas paruna, rindiņas no dziesmām, častuškām, folklorizējies pastāsts u.c., dažkārt arī paša autora stilizācijā.

Daudzus zīmējumus ietver senkrievu vai Pomoras grāmatniecības tradīcijās stilizēts dekoratīvs ietvars, kartušas vai vinjetes. Uzrakstu noformējumā bieži tiek izmantoti dažādos stilos veidoti iniciāļi – īpaši izcelti un izrotāti sākuma burti. Neatņemama P.G.Varuņina lubu glezniņu noformējuma sastāvdaļa ir uzraksti, kas izpildīti īpašā kaligrāfijas tehnikā, kurā savstarpēji savienoti burti veido nepārtauktu ornamentu. Krievu tradicionālais krekls (“kosovorotka”), zābaki, bārda vīriešiem, lakats un sarafāns sievietēm nepārprotami norāda uz vecticībnieku tradīcijām. Baltās, sarkanās un zilās krāsu salikuma biežais pielietojums, acīmredzot, liecina par šīs tradīcijas dziļo krieviskumu.

Izstādē redzamie 110 darbi tapuši laikā no 2006. līdz 2011. gadam un apvienoti tematiskos blokos. Visi P.G. Varuņina zīmējumi ir oriģināli un neatkārto populāros XVIII –XIX gs. vecticībnieku lubu glezniecības paraugus, kuru atdarinājums skatāms atsevišķos krievu mākslinieces A. Rumjancevas darbos. G.P. Varuņina zīmējumiem kā grāmatu ilustrācijām ir ne tikai estētiska, bet arī pamācoša un izglītojoša vērtība – tās ļauj apgūt baznīcslāvu valodu. Mākslinieka radītais tēls kopā ar tekstu un autora personīgo attieksmi zīmējumos uzbur īpaši siltu un dzīvīgu atmosfēru, modinot interesi par mūsdienu vecticībnieku kultūru.