Autors izseko līdzi likumdošanas aktiem attiecībā uz vecticībnieku tiesībām Krievijas impērijā, sākot ar Pētera I ieviesto divkāršo nodevu un līdz pat Nikolaja II 1905. gada manifestam. Tas parāda varas nostājas pret „šķeltniekiem” juridiski akceptēto formu, kas savukārt noteica vecticībnieku beztiesisko stāvokli Krievijā vairāk nekā 200 gadu garumā. Vienlaikus ir iespējams vilkt paralēles starp jaunās grāmatu iespiešanas kultūras veidošanos Rietumeiropā un Krievu Baznīcas šķelšanās procesiem 17.gs. Mūsdienu informācijas sabiedrība ir šīs kultūras tiešā mantiniece, kurai nākas saskarties ne tikai ar tās pozitīvajām, bet arī ar negatīvajām sekām.