Vecticībnieku spēja adaptēties laikmetīgajos politiski ekonomiskajos apstākļos ir vispāratzīta un tiek uzskatīta par vienu no viņu sociālās pieredzes raksturīgākajām iezīmēm. Arī 20.gs. sarežģītās vēstures laikgriežos, padomju karojošā ateisma laikā viņi saglabāja tradicionālo izpratni par godu, tikumu un dievbijību. Globalizācijas kontekstā arvien biežāk tiek pievērsta uzmanība reģionālo īpatnību saglabāšanas problēmai. Etnogrāfiskās ekspedīcijas Vjatkas apgabalā liecina par šī reģiona etnokonfesionālo savdabību, kā arī par būtisko ekonomisko un kultūras potenciālu, kas piemīt un saglabājas vecticībnieku kultūras pieredzē mūsdienās. Autore analizē Vjatkas vecticībnieku saimniecisko pieredzi industriālās un postindustriālās civilizācijas apstākļos, kā arī raksturo viņu garīgās pieredzes aktualizācijas mehānismus laikmetīgajā kultūrā.