Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viņš uzdod sev jautājumu – no kurienes es nāku, kas ir mani senči, kā viņi dzīvoja un vai man jāseko viņu ceļam? Dažreiz šķiet, ka mūsu pasaulē, kura dzīvo straujo izmaiņu diktētajos ritmos, nav vietas sentimentālām apcerēm par pagātnes sadzīves tradīcijām, cilvēku pasaules uzskatu un savstarpējām attiecībām. Mums taču ir cita dzīve, citas vērtības un citi mērķi! Tomēr pagātne pārāk bieži parādās mūsdienās, lai to nepamanītu, un tad mēs nokļūstam pagātnes Aizspogulijas gūstā, kur mūsu personiskajam skatījumam un vērtējumam ir tikpat liela nozīme, kā pašām vēsturiskajām norisēm, jo galu galā pagātne eksistē tikai tik tālu, cik (un kā) mēs par to atceramies.

Ivans Ņikiforovičs Zavoloko ir viens no nedaudzajiem Latvijas vecticībniekiem, kura vārdu pazīst ne tikai viņa dzimtenē, bet arī ārzemēs. 1968.g. vasarā Zavoloko vārds parādījās gan padomju, gan Anglijas, gan pat Japānas avīzēs – gaužam rets gadījums tā laikā kontekstā! Pieticīgs pensionārs no Rīgas uzdāvināja Krievu literatūras institūtam (Puškina Nams) toreizējā Ļeņingradā unikālu 17.gs. rokrakstu – Protopopa Avakuma paša rakstīto dzīvesstāstu. Zinātnieku vidē tas tika novērtēts kā izcils notikums, bet I.N.Zavoloko turpināja savu kluso dzīvi Pārdaugavas mājelē, kur nebija pat ūdensvada, nerunājot jau par telefonu un citiem civilizācijas labumiem. Taču aiz šīm trauslajām sienām no steidzīgās pasaules slēpās laika nepieprasīta bagātība – neskaitāmi daudz drukātu tekstu un rokrakstu, veco un jauno grāmatu, senās ikonas un ... patiesās ticības gars. Savējie zināja, ka bārdainais vecis ar vienu kāju, kurš vienlīdzīgi gudri un aizrautīgi runāja gan par senkrievu rokrakstu atribūcijas jautājumiem, gan par biškopību, ir neviens cits, ka “protopops Avakums miniatūrā” – tā Ivanu Zavoloko dēvēja 1920.-1930.gados, kad viņš – jauns, dedzīgi ticīgs, nedaudz stūrgalvīgs, bet mērķtiecīgs un taisnīgs, centās paveikt vienam cilvēkam neiespējamo – apvienot visus Baltijas vecticībniekus un pierādīt, ka senču kultūras pieredzei ir vieta laikmetīgajā pasaulē un tā varētu būt interesanta ne tikai pašiem vecticībniekiem, bet katram, kas ir atvērts dialogam ar pagātni. 1940.g.oktobrī, pusgadu pēc iesvētīšanas par vecticībnieku mācītāju, I.N. Zavoloko tika arestēts un apsūdzēts pretpadomju darbībā. Astoņus gadus viņš pavadīja Sibīrijas nometnēs un vēl deviņus gadus nodzīvoja Novosibirskas apgabala Severnoje ciematā. Izdzīvot un nezaudēt cilvēka cieņu viņam palīdzēja ticība un gribasspēks. Viņš nekad nepadevās apstākļiem: pēc nometnes pabeidza feldšeru kursus, strādāja Severnoje ciematā kā laborants. Laimīga nejaušība palīdzēja viņam atgriezties Latvijā: par I.Zavoloko kā daudzu senkrievu rokrakstu pazinēju un pat pirmatklājēju sāka interesēties speciālisti no Puškina Nama. Taču pēc paša Zavoloko vārdiem, šis periods bija tikai loģisks turpinājums jaunībā iesāktajam.

Ivans Nikiforovičs Zavoloko piedzima un izauga vecticībnieku ģimenē, kurā vecvecāku paaudze bija ļoti reliģioza un dievbijīga. Tieši vecvecāku ietekmē jau bērnībā I.Zavoloko sāka interesēties par pagātni, par pareizticības vēsturi un senkrievu kultūru, jo vecticībnieki bija tie, kuri no paaudzes paaudzē centās saglabāt bez izmaiņām gan krievu Pareizticīgo Baznīcas rituālus, gan savu senču sadzīves iekārtu. Pēc patriarha Nikona veiktajām Baznīcas reformām Krievijā 17.gs. vidū, daļa ticīgo nepieņēma labojumus dievkalpojumu grāmatu pareizrakstībā un pašā dievkalpojumā kārtībā, jo uzskatīja, ka Baznīca nav tā joma, kurā būtu attaisnojamas kaut mazākas izmaiņas, it īpaši tādas, kuras veic pēc pavēles “no augšas”. Tā šie ticīgie kļuva nevēlami savā dzimtenē un bija spiesti meklēt patvērumu zemēs, kur ticības jautājums nebija valsts kompetences lieta. Arī mūsdienu Latvijas teritorijā (it īpaši Latgalē) jau 17.gs. II pusē parādījās pirmie vecticībnieku ciemati un lūgšanu nami. Saglabāt savu ticību, valodu, kultūras mantojumu vecticībnieki spēja, tikai dziļi cienot savu senču pieredzi un sekojot tai. Ģimenēs rūpīgi glabāja vecās lūgšanu grāmatas un ikonas kā svētus priekšmetus – ticības spēka lieciniekus un glabātājus. Ģimenes audzināšana un draudze gandrīz divarpus gadsimtu garumā bija vienīga iespēja vecticībnieku atvasēm iegūt izglītību, jo līdz 1905.g. cara Nikolaja II manifestam visās Krievijas impērijas teritorijās vecticībnieki tika vajāti kā neuzticīgi pavalstnieki, pat bargāk nekā katoļticīgie vai protestanti, pret kuru ticību cara valdība tomēr izturējās ar zināmu iecietību. Līdz 1905.gadam vecticībnieku reliģiskā dzīve bija rūpīgi paslēpta no nepiederīgajiem, visi dievkalpojumi un rituāli tika veikti gandrīz slepeni, jo jebkuru vecticībnieku rīcību stingri kontrolēja cara valdības ierēdņi.

Gan nepārtrauktas vajāšanas, gan vispārējās izmaiņas kultūrā noveda pie tā, ka laika gaitā vecticībnieku pieturēšanās pie senču reliģiskās pieredzes pakāpeniski zaudēja savu agrāk neapstrīdamā likuma nozīmi. 20.gs. sākumā jau liela vecticībnieku daļa dzīvoja pilsētās un pakāpeniski aizmirsa par stingrajām ticības normām, kuras urbanizētās vides apstākļos ne vienmēr izdevās ievērot. Taču neatkarīgajā Latvijas Republikā vecticībnieki pirmo reizi savā vēsturiskajā pieredzē ieguva visas juridiskās tiesības, kuras bija citām konfesionālām grupām. Turpmāk vecticībnieki drīkstēja brīvi paust savu reliģisko pārliecību, atklāti veikt dievkalpojumus, veidot jaunas draudzes un celt lūgšanu namus, apvienoties biedrībās un piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Problēmas, ar kurām saskārās Latvijas vecticībnieku draudzes, galvenokārt bija saistītas ar tradicionālo ikdienas dzīves paražu saglabāšanu, reliģiskās prakses atjaunošanu un jauniešu iesaistīšanu aktīvajā reliģiskajā dzīvē.

1927.gadā Ivans Zavoloko atgriezās Latvijā pēc studijām Prāgā, Krievu Juridiskajā fakultātē Kārļa universitātē. Prāgu tolaik dēvēja par “krievu Oksfordu”, jo tur koncentrējas krievu emigrantu intelektuālā elite, kurai deva patvērumu Čehoslovākijas prezidents T.Masariks, pasludinādams t.s. “krievu akciju” – veicināt no Padomju Krievijas izraidīto krievu pasniedzēju un zinātnieku darbību. Tādējādi I.Zavoloko izdevās iegūt ļoti labu izglītību, kas bija drīzāk izņēmums vecticībnieku vidē, jo ilgu laiku viņiem vispār bija liegta iespēja iegūt laicīgo izglītību. Prāgas pieredze ietekmēja ne tikai I.Zavoloko aktivitātes Latvijā 1920. – 1930. gados, bet viņa dzīves pozīciju kopumā. Saskarsme ar krievu vēsturnieku, filozofu un teologu eliti mudināja Zavoloko domāt par vecticībnieku likteni Latvijā. Tāpat, kā krievu intelektuāļi emigrācijā 1920.gadu I pusē uzņēmās personisko atbildību par īstās krievu kultūras saglabāšanu ārpus boļševiku plosītās Krievijas robežām, Zavoloko atzina par nepieciešamu apvienot Latvijas un visas Baltijas vecticībniekus, lai saglabātu to unikālo kultūras mantojumu, kas izveidojies gadsimtu gaitā un ir pamats daudzu krievu cilvēku etniskajai un reliģiskajai identitātei.

1927.g. jūnijā pie Rīgas Grebenščikova draudzes skolas viņš nodibināja vecticībnieku jauniešu biedrību Krievu senatnes cienītāju pulciņš (Кружок ревнителей русской старины), kura darbības galvenais mērķis bija vecticībnieku nacionālās un reliģiskās pašapziņas veidošana. Šāda vecticībnieku organizācija bija visai neierasta parādība diezgan noslēgtajā vecticībnieku vidē. Tradicionāli visus priekšstatus par savas ticības būtību, zināšanas par reliģiskās dzīves kārtību vecticībnieki ieguva ģimenē un draudzē tādā apjomā, kādā šīs ziņas tika nodotas mutvārdu veidā no iepriekšējās paaudzes. I.Zavoloko vadītais pulciņš izvirzīja uzdevumu savienot praktisko senču dzīves iekārtas ievērošanu ar pētniecisko pieeju tās apzināšanai. Pēc I.Zavoloko domām, galvenā uzmanība būtu jāveltī jauniešiem, jo tikai viņi ir spējīgi saglabāt senču ticību nevis kā muzeja eksponātu, bet kā dzīves sastāvdaļu. Tāpēc vecticībnieku jauniešu pulciņš aktīvi uzsāka darbu uzreiz vairākās jomās – novadpētniecībā, izglītībā, izdevniecībā. Pulciņa darbības formas bija dažādas: gan slēgtie pasākumi (“garīgie vakari”, lekcijas, pārrunas), gan atklātie pasākumi, kuros varēja piedalīties ikviens interesents (atklātās lekcijas, garīgās dzejas vakari, seno dievkalpojumu rokrakstu krājumu un etnogrāfisko materiālu izstādes). Pateicoties I.Zavoloko iniciatīvai un personiskajiem kontaktiem, lekcijas pulciņa dalībniekiem lasīja gan Latvijas krievu inteliģences pārstāvji (rakstnieks S.R.Minclovs, LU tiesību zinātnieks V.I. Sinaiskis, folklorists I.Fridrihs), gan ārzemju viesi (V.V.Zeņkovskis, Krievu studentu kristīgās kustības (РСХД) līderis, prof. S.V.Zavadskis no Belgradas Krievu valodas pareizības cienītāju biedrības, P.P.Muratovs no Parīzes biedrības Ikona). Pulciņam bija arī sava bibliotēka (ap 700 sējumu), senkrievu kultūras mantojuma muzejs, ikonu darbnīca, kā arī savs koris. Katru vasaru I.N.Zavoloko vadībā aktīvākie pulciņa dalībnieki devās ekspedīcijās pa Baltiju, lai apmeklētu vecticībnieku apdzīvotās vietas, piemēram, Latgalē un Peipusa ezera piekrastē, kā arī Karpatos (Mukačevas, Hustas rajoni) un Polijā (vecticībnieku klosteris Vojnovo). Ekspedīcijās jaunieši pierakstīja vecticībnieku garīgās dzejas tekstus un melodijas, iegādājās vecās rokrakstu grāmatas, vāca vecticībnieku tērpu un ornamentu paraugus, paši dziedāja garīgos dziedājumus un organizēja tikšanās-sarunas ar vietējiem vecticībniekiem. Šādu ekspedīciju rezultātā pulciņa dalībnieki organizēja trīs Krievu tautas mākslas izstādes Rīgā un plašai skatītāju auditorijai domātus koncertus, par godu pulciņa 10 gadu jubilejai Rīgas Melngalvju namā notika vecticībnieku dziedājumu svētki. Pateicoties I.Zavoloko enerģijai un entuziasmam, Latvijas vecticībnieku jaunieši 1930.g. iesaistījās ciešā sadarbībā ar vecticībniekiem Igaunijā un Lietuvā. Pulciņam bija filiāles Jelgavā, Daugavpilī un Rēzeknē, kā arī kontakti ar dažādām organizācijām Latvijā un ārzemēs. I.Zavoloko uzskatīja, ka šādi tiešie kontakti veicinās Baltijas vecticībnieku vienotību un palīdzēs ne tikai labāk izpētīt pagātnes mantojumu, bet arī iepazīt laikmetīgu situāciju un cilvēkus – vecticības kultūras nesējus. Turklāt, galvenokārt par saviem līdzekļiem un par ziedojumiem, I.Zavoloko izdeva saturiski daudzveidīgu ilustrētu žurnālu Dzimtā senatne (Родная старина) (1927-1933, 13 numuri), kā arī divus garīgas dzejas krājumus (1933., 1937.), divus krievu izšuvumu un ornamentu albumus (1929., 1939.).

Vēl viens I.Zavoloko darbības lauks 1930.gados bija izglītība. Viņš aktīvi piedalījās mācību programmas izstrādāšanā ticības mācībai, lai sekmētu vecticībnieku bērnu reliģisko audzināšanu pamatskolās. Pēc regulārām sanāksmēm Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzē I.Zavoloko izdevās apkopot programmas saturu tādā līmenī, lai to 1931.g. varētu apstiprināt Izglītības ministrija, kā arī sastādīt atbilstošu mācību grāmatu, kuru arī akceptēja ministrija un 1932.g. izdeva Grebenščikova vecticībnieku draudze. Taču I.Zavoloko apzinājās, ka garīgo audzināšanu skolās var veikt tikai īpaši sagatavoti skolotāji. Tāpēc kopā ar saviem domubiedriem Daugavpilī viņš organizēja reliģiski pedagoģiskus kursus topošajiem ticības mācības skolotājiem. Arī Senatnes cienītāju pulciņa dalībnieki organizēja 1931.g. bērnu svētdienas skolu Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzē, kura bija tik populāra, ka 1938. g. to apmeklēja jau 300 bērnu, daļa no viņiem dziedāja arī bērnu korī.

Lasot I.Zavoloko vēstules, veidojas iespaids, ka šim cilvēkam bija neierobežots iekšējais spēks un pārliecība, ka ar ticību, neatlaidīgu darbu un domubiedru atbalstu ir iespējams paveikt pat tādus darbus, kurus no veselā saprāta viedokļa mēs sauktu par utopijām. Domājot par to, cik daudz ideju šim cilvēkam izdevās realizēt un vērtējot viņa ieguldījumu gan vecticībnieku kultūras mantojuma saglabāšanā, gan vecticībnieku integrācijā sabiedriskajā dzīvē, jāatzīst, ka I.N.Zavoloko pieder to cilvēku skaitam, kurus vēsturnieks Ļ.Gumiljovs apzīmē kā pasionārās personības – cilvēkus, kuri ietekmē vēstures gaitu, jo ieņem aktīvo pilsonisko pozīciju un uzņemas personisko atbildību par savu darbību.