Autors sniedz N. Ļeskova ziņojuma „Par Rīgas pilsētas šķeltniekiem…” detalizētu analīzi rakstnieka uzskatu un biogrāfijas datu kontekstā. Ļeskova zināmā mērā ironiskais skatījums uz Rīgas vecticībnieku tikumiem tiek interpretēts saistībā ar rakstnieka vispārējo attieksmi pret baznīcas institūciju un viņa dienesta stāvokli, kā arī ar rakstnieka pozīciju attiecībā uz izglītības lomu apgaismotās sabiedrības tapšanā. Rakstā tiek atspoguļotas pamatiezīmes, kuras raksturo Ļeskova veidoto vecticībnieka sociāli psiholoģisko portretu, kā arī sniegts tā izcelsmes kontekstuālais skaidrojums.